Šis rīts...
10. augusts, 2023 pl. 8:09,
Nav komentāru
Čau! Es atveru datoru, ielogojos www.kaisme.com, un joprojām nezinu, ko Tev rakstīt. Es tikko nosalu dārza dušā - jā, man vajag gan to mirklīgo aukstumu, gan to mazo sevis uzvaru - ka es atkal to izdarīju - brīdī, kad prāts, ķermenis un visas maņas teica: nē, Tu to nevari, es tomēr to izdarīju - es varēju. Un vēl tas, cik ātri ķermenis atgūst siltumu, un reizē visur, visur manī iepludinot laimes sajūtu - jā, tāpēc to daru - cauru gadu tveru mirklīgu ūdens aukstumu, jā, ziemā es brienu Ventā, arī aizsalušā. Un vēl, pēc dušas sēžot agras saules spožajos staros, un lēni malkojot matchu, es domās mīļoju katru sava dārza puķi, ābolu, bumbieru, siltumnīcu, tomātus, katru apčubināto kvadrātcentimetru - šorīt solīja lietu, bet spīd saule, un vakar es jau otro vakaru pēc kārtas skatījos Panorāmu - smagu sirdi. Aizvakar Zemgali skāra prātam netverama dabas stihija - milzu krusas graudi, kuri sakapāja pilnīgi visu, kam trāpīja, tik daudz posta un sāpju. Tai dienā arī mēs satraukti gaidījām vai tā nobirs arī pār mums, apzinoties, ka pasargāt, labākajā gadījmā, varam tik mūsu mašīnas. Kuldīgā krusa nebija. Un tagad sēžot te - savā dārzā, vērojot sauli rotaļājoties hortenziju ziedos, flokšos un krastkaņepju ķekaros, es apzinos to vēl košāk - nekas, pilnīgi nekas nav pašsaprotams. Pateicīga par mirkli, par spēju būt te un tagad, par sauli, kura glāsta, par Tevi - paldies Tev, ka esi šeit.