Par vētru, ceļu un saullēktu...
11. novembris, 2024 pl. 13:15,
2 komentāri
Čau! Sāku Tev rakstīt, un nojuku - ar ko tad īsti sākt... ar to, kā vispār mēs to paveicām - pavadījām 5 dienas Itālijā, ne, lai atpūstos, bet kārtīgi & kasimīgi strādātu un arī izdarītu... vai tomēr sākt ar to, ka radošs darbs ne gluži ir smaržīgu puķu saplaucis dārzs - tajā ir arī tik daudz moku un sevis šaustīšanas - ārprāts, un kur vispār rodas gudrība tomēr, tomēr un atkal saprast - ka tas viss ir process, kurš pats sevi ved, un es tam sekoju un uzticos... uzticos līdz malām un vēl... ok - sākšu ar to, ka šorīt aizvedu Terēzu uz skou, un aizgāju gulēt, pamodos pirms 13:00, un tik, tad sapratu, cik patiesībā nogurusi biju - ne tā, ka kašķigā, pūcīga, nevaru paiet, gribu ēst, un kad vispār būsim mājās - ne tā... es no sirds izbaudīju ceļojumu, arī garo atpakaļceļu - starpcitu, 6dienā aizgājām gulēt 19:00, lai celtos 24:00, kāptu mašīnā, un 6 stundas brauktu uz Milānas lidostu, un līdz pat Milānai bija absolūta tumsa, un miglas tik daudz, ka redzēt tālāk par par pārdesmit metriem- neiespējami - un Artis ir mans Supervaronis, un šī ceļojuma beigās, es varu teikt pavisam droši - apbrīnoju viņu vēl vairāk, kā jebkad iepriekš, patiesībā šis mājupbrauciens, kurš ilga 15 stundas (6h nakts brauciens uz lidostu, gandrīz 3h lidojums, 2h mājupceļš + īrētās mašīnas nodošana, iečekošanās, bagāža), burtiski paplašināja manas smadzenes, to, ka varam, varam arī tā... vai arī - ko mēs vispār nevaram? Tu zini to sajūtu? to, kad pārsteidz pat sevi tik ļoti, ko neticas... un mēs to izdarījām :) un vēl - es es saliku grāmatu, arī to es patiešām izdarīju, ok - man vēl vajadzēs brītiņu, lai tekstu un ilustrācijas saliktu secīgi - vēl jānodod informācija maketētājai, vēl darbs ar pašu maketu - process vēl turpināsies... bet es patiešām paveicu to, ko biju sev uzlikusi... un vai tas bija viegli? ne taču... un viegli jau arī nav interesanti - man ir jātiek tālāk ikreiz, kad, kaut ko iesāku, man ir jādara, tas no kā baidos - gluži kā arto braukšanu tumsā... un tad pienāk brīdis, kad iebrauc košrozā saullēktā - man vajag to piedzīvot ik reiz, ka uzņemos, ko Jaunu, tad zinu, ka viss ir pareizi, ka daru, to, kas man jādara... un tad, kad sēdēju Castelfidardo pašā vecpilsētas viducī - starp baznīcu, domi, krodziņu un dzijas veikalu, blakus strūklakai un muzejam - es zīmēju vairāk, kā trīs stundas no vietas, ārdīju sevi... akvareļus vai grafiskas līnijas... nemt dabas motīvus? vai fantazēt? kā es to salikšu kopā, nezinu, nezinu, nezinu... pilnīga putra domās un sajūtas... eju uz veikalu... jānopērk kaut kas vakariņām... un vēl tas dzīvoklis, uz kuru pārcēlāmies pēdējā dienā - ne visai mājīgs... nav silti, un izrādās, nedrīkst gatavot... bet es gribu karstu zupu un vēl karstu vīnu... ieeju veikalā... un gribu arī maizi... un nav vairs tās meitenes pie kases, ar kurām jau biju saradusi, un arī zivju stendā ir džeks, kuru iepriekš neesmu redzējusi - visa daudz, un vēl tas mutulis domās... izstaigāju veikalu - paņemu burratu, tomātus un vītinātu gaļu, un ledusskapī mums jau ir tomātu pesto... izgāju no veikala - bija jau tumšs, tur satumsa ātrāk, kā pie mums... atpakaļceļš - stāvs kāpiens vecpilsētas ielās, migla un es ļauju domām skriet... un zini - mirklī, kad lieliem kumosiem, murrājot ēdu to traki sulīgo burratu, es visu zināju - visu... visu par tekstu, ilustrācijām, izkārtojumu - tā vētra manī bija rimusi un saule uzlēkusi... un pat dzīvoklis bija kļuvis silts... laimīgi rāmā Kristīne...
jau Kuldīgā
2 komentāri - Par vētru, ceļu un saullēktu...
Anna - 11. novembris, 2024 pl. 14:20
Tu es brīnišķīga! Gaidu grāmatu!
Mārcis - 11. novembris, 2024 pl. 15:12
Rakstītais liek aizdomāties...
Paldies!
Paldies!