Es vienkārši gribu Tev to uzrakstīt...
.
toreiz, kad vēl biju maza, tik spilgti atceros - man ļoti mīļa skolotāja, klases stundā, ģērbusies kā īsta feja, stāv pie tāfeles, un stāsta, ka laime ir kā dārga Ķīnas vāze, pēkšņi uzlikta uz galvas - tik viena lieka kustība, un tā krīt, tā šķīst... un, kurš gan vispār spēj noturēt vāzi uz galvas... un es ticu, es ticu viņai, jo viņa ir tik jauka un man mīļa, un es ticu ilgi, domāju līdz gadiem 25...
.
un tagad - man grūti pateikt, kas tieši ir mainījies (šobrīd man ir 42), tik zinu - ir gājuši gadi, ir izauguši bērni, un nu jau es pieņemu ne tikai sevi, bet arī savu vīru, un pat savus tuvos, tālos, un arī tos, kurus pat nepazīstu... es labi jūtos vietā, kur esmu... es daru, jo esmu... es esmu es pati... es ļauju būt sev... es neņemos, nedzenos, nelaužos citu dēļ, un vispār ne tādēļ, lai kādam, ko pierādītu, parādītu, sevi prezentētu... nē... es esmu es... un viss... un ne tā - ka man nerūp citi, bet tā, ka es zinu sevi... nu jā, un, ja nu es Tev tagad & te teiktu, ka esmu laimīga bez mitas... vienkārši laimīga un punkts... ja nu es Tev teiktu - es esmu laime... ka esmu miers... mīlestība, gaisma, siltums, iedevsma... es esmu... patiešām... vai Tu man ticētu? un, ja es Tev teiktu, ka es esmu viss, pēc kā es dzenos, ko Tu par to teiktu? un tik lūdzu nepārproti mani ( lai gan Tu drīksti to darīt ), šo nesaku iedomīgi, nesaku lepni un uzpūtīgi... saku pazemīgi... es esmu laime... ne Tava, ne citu... savējā... un tieši tagad, pirms sācies Jaunais, to, manuprāt, man pateikt tik svarīgi sev un arī Tev... arī tad, kad domās pārcilāšu visu to, kas piedzīvots 2024. ( un es to darīšu )... un es neizdalīšu īpaši laimīgos mirkļus, jo vienkārši laimīga esmu bijusi visos ( zinu, zinu - skan neprātīgi )... nē, tik nedomā lūdzu - es esmu raudājusi, jutusies bezspēcīga, satraukta, ievainota - jā... bet, ja tā godīgi - tas vienmēr ir noticis brīžos, kad neesmu saņēmusi to, ko esmu gaidījusi, kad neesmu nokontrolējusi, to, ko gribētu, kad esmu izdegusi, jo esmu dzinusi sevi nežēlīgi... bet tas viss vispār nav par laimi, jo tā vienkārši ir manī, pašā viducī, tā pulsē, silda un spārno... nu gribi tici, gribi netici :) un es varētu rakstīt te vēl un vēl - bet man šķiet, ka nu jau pietiks... galvenais - es Tev pateicu to skaļi : es esmu laime... savējā... un, ja nu - ja nu tikai varbūt : arī Tu esi laime? Tu - savējā? ko Tu par to saki? ak, un, ko saku es? es esmu droša, ka tā ir... jā, Tu esi laime, miers & mīlestība... es zinu... ticu & ceru...
un, lai mūsu laime nepāriet,
mīlestībā & pateicībā,
Kristīne Š.
