Ak, vispirms - paldies par komentāriem pie iepriekšējā ieraksta, no sirds novērtēju katru no tiem, un to, ka lasāt, sekojat līdzi maniem piedzīvojumiem un notikumiem - esmu bezgalīgi pateicīga... solīju Tev vairāk pastāstīt par pašu Castelfidardo - un esmu pilnīgi noburta, un vēl īsti nevaru Tev pateikt, vai mani skurbina fakts, ka esmu šeit, lai strādātu, tas ir radītu, ko tādu, ko iepriekš neesmu darījusi... jā, un vēl tā sajūta, ka te man pieder visas pasaules laiks... vai tomēr tas ir pilsētas pārdabiskais miers... klusums un nesteidzība un vēl tā migla, kura neizklīst visas dienas garumā... jā, un vēl man tik ļoti patīk tas, ka angļu valodā te nerunā gandrīz nemaz, nu es teiktu, ka nerunā vispār - un, ja atceros, dienas, kad tikko bijām Viļņā, un sasveicinoties teicām: Sveiki, jo arī lietuvieši tā saka, viņi tomēr saklausīja mūsu izrunā to, ka lietuviski nesaprotam, un uzreiz uzsāka sarunu angliski, un pat ātri sazīmēja, ka esam no Latvijas... esot te, un sasveicinoties, sakot: Čau, jo arī viņi te, gluži kā mēs, tā dara, un arī atvadoties saka: Čau! uzsvars gan ir tā kā nedaudz cits, bet tomēr "čau"... nu jā - bet, kad sasveicinos te, vietējie turpina sarunu itāliski tik dabiski un viegli, ka nu jau pat šķiet, ka nedaudz saprotu :) ak, un tā laipnība, smaidi, un tas, ka te vispār nav burzmas, pilsētas nokrāsas, keramikas klātbūtne un tas, ka dzīvojam pašā vecpilsētā - jā, tas viss ik mirkli te padara līdzīgu pasakai, bet šo jau es Tev teicu, vai ne? :) un, jā - patiešām - te tam visam pa vidu, es rakstu un lieku kopā savu izdevumu/grāmatu "mana KAISME", un darbs rit labi, struktūra ir gatava, arī vadošais teksts... būs arī ilustrācijas, gan jau iepriekš manis radītas, gan pavisam jaunas (tās gan man vēl jāsazīmē)... arī tekstu vēl papildināšu, un vēl pats noformējums, izkārtojums lapās un pati izdevuma "uzbūve"... nu gribu tik teikt - ka viss skaisti rit, un es ļaujos... paldies Tev, ka esi šeit, turpināšu rakstīt rīt...