Par "viegli"...
5. septembris, 2023 pl. 10:55,
1 komentārs
Čau, paldies, ka esi šeit! Jau vakar sapratu , ka gribu Tev par šo uzrakstīt, tik nevarēju atrast īstos vārdus. Nolēmu, ka par to domāšu rīt - tas ir šodien, bet joprojām tos neatrodu. Bet, lai vai kā - ceru, ka rakstot, tie paši sameklēsies un virknēsies. Jā, jau dienas iepriekš, sevī pārspriedu, kā es nonācu te - savā uzņēmumā (un tam jau ir pieci gadi) un, kā, lai pastāstu to Tev. Vai sākt ar to, ka toreiz, kad man bija gadi 14, mans sapnis bija savs šūšanas ataljē (toreiz tos sauca tā), vai stāstu iesākt no vietas, kad nolēmām dzīvot Kuldīgā (un toreiz tas bija tik pat neprātīgi, kā būtu tagad), vai tomēr tur , kur es, pēc vairāk kā 10 gadu "pati sev boss", esmu aizmukusi uz bibliotēku, paslēpusies starp grāmatām, izdegusi un apjukusi (es toreiz izturēju palielu konkursu, uz vecākā bibliotekāra vietu bija vairāk kā 30 pretendenti, paņēma mani, un bibliotēkā sabiju 3,5 gadus, un vēl paspēju iegūt bibliotekāra kvalifikāciju). Jā, daudz ir bijis un daudz vēl būs - un tas ir bijis brīnišķīgs ceļs, lai te nokļūtu. Ideja par KAISMI bija un ir mans loģisks turpinājums - vēlme sevi realizēt, radīt un darīt to, ko protu - izgatavot rotas, fotogrāfēt, rakstīt, glīti visu noformēt, komunicēt, organizēt sevi un vidi ap mani. Sava (ne pirmā) uzņēmuma reģistrēšana un tā attīstīšana, bija un ir tik instruments, lai darītu darbu, kuru nevaru nedarīt, kuru mīlu līdz sirds pašiem dziļumiem, un kuram redzu milzu potenciālu. Jā - tā tas īsumā - sapņot, gribēt, darīt un nepārstāt, un turpināt, un pa vidu visam - turpināt mācīties. Un par to populāro "viegli" - ja Tu jautātu man, es Tev teiktu, ka nav viegli, un man patīk, ka tā - man patīk redzēt un piedzīvot lietas, kuras sākotnēji ir nākušas grūti, un tad pienāk diena, kad saproti, ka tagad tas man ir viegli (piemēram šī mājas lapa), un tai's reizēs es apzinos, ka ir atkal laiks jauniem izaicnājumiem, jauniem "grūti", un jaunām iemaņām, jo tā vajag, vajag man, Un, ja tā - elpot, jā, tas man ir viegli, un arī tik līdz brīdim, kad nonāc peldēšanas treniņā, un treneris Tev liek ieelpot virs ūdens, un izelpot zem. Un vēl - nevērīgai būt, man ir viegli, bet tas ar' tik līdz mirklim, kad apzinos, ka tās visas nevērības laika nogrieznī prasa dubultpūles, lai izlabotu (gan pavirši iekārta kleita skapī, gan vīram neiedota buča, gan neatbildēts e-pasts). Noslēdzot - man patīk "viegli", man patīk, ka esmu līdz tam smagi gājusi, traki strādājusi, sevi sim'padsmit reizes lauzusi, lai nostātos uz galvas bez atbalsta sienas, lai ienirtu 2 un vairāk metru dziļumā, lai izgatavotu balta māla krūzi ar pļavas ziediem un auskarus gluži kā taureņus, lai safotogrāfētu produktus, un glīti sapakotu daudz pirkumus, un vēl grāmatvedības papīri - jā, tagad man šis viss ir skaisti viegli, tik skaisti, ka vēderā kņud, un tagad es zinu, ka varu vairāk, un zinu, ka atkal jauna iesākums būs "grūti", un man tā vajag, tas ir tas ceļš, tas brīnišķais process.
Īstie vārdi ir pateikti. Un ļoti šo saprotu.