Es skrienu...
11. septembris, 2023 pl. 9:44,
Nav komentāru
Jā, es skrienu, un man patīk. Bet pirms stāstu Tev vairāk, gribu, lai zini, ka neskrienu daudz, tie ir 3-4 km un katru otro dienu. Jā, un es skrienu tik dabā, nedaudz pilsētā, un es esmu domājusi par to, ka es taču varētu skriet arī vairāk, nu vismaz 5-7 km, bet tas prasa divreiz vairāk laika, un teorētiski, arī noskrienot ne garu distanci, es saņemu to, ko sniedz skriešana, un es arī, kas nav mazsvarīgi, ietaupu laiku, un tāpēc joprojām pieturos pie "līdz 4 km". Kāpēc īsti to daru? Es sāku jau diezgan pasen, un daru periodiski, vismīļākie man ir rudens rīti, īpaši miglainie, un, ja vēl caur miglu vāliem mēģina izspīdēt saule - es klusi, laimīgi spiedzu. Un tie zirnekļu tīklu pinumi un rasa tajos - jā, skrienot caur pļavu, tos var smaidot pētīt un reizē - ritmiski elpot, kustēties un būt tur, tai mirklī. Vēlme skriet manī uzradās pēc trešā bērna piedzimšanas, nekad iepriekš neesmu jūsmojusi par sportu, bet kaut kā tad - pirms 12 gadiem, man savajadzējās, vienkārši gribēju kustību, gribēju tvirtumu. Un toreiz man tas bija traki grūti - nespēks, neprasme elpot, arī svars, bet es darīju, lēnām, bet skrēju. Vēlāk, kad bērni jau paaugās, bet mājās visu laiku bija troksnis, gribēju laiku sev, lai vienkārši padomātu, bet skrienot aptvēru, ka šis ir tas mirklis, kad nedomāju, un cik tā ir labi. Toreiz turpināju skriet šo mirkļu dēļ. Un vēl - toreiz, sākot arī apzināti ēst, es tiku vaļā no kilogramiem 9. Šobrīd skrienu, jo esmu droša, ka regulāra kustība, paātrināta sirds darbība, svīšana, elpas noturība pie fiziskas slodzes, rūpes par muskuļu masu, un jēgpilns uzturs, ir mans dzīvības eleksīrs - mana jaunība un dzīvesprieks. Jā, mans mērķis nav "nomest" vēl kādu kilogramu (šobrīd sveru tik, cik reiz svēru savos 16), mans mērķis ir dzīvot dzīvu dzīvi, un, lai tam netruacē savilkta mugura (starpcitu, no šī tiku vaļā tik skrienot), slikts miegs, nekontrolēta apetīte, vai gluži otrādi - apetītes zudums, un arī tā sevis rāšana un noniecināšana, par to, ka vajadzētu pakustēties, bet nekādi nevaru sevi piespiest - jā, es nepiespiežu, es arī ar sevi nediskutēju, es vienkārši daru, jo zinu, zinu par visiem 100%, ka tas man nāk par labu, pat ļoti. Un par plusiem - galva strādā pavisam savādāk - tas ir, superlabāk - domas ir skaidras, lēmumi konkrēti, koncentrēšanās - izcila. Par ēšanu - reiz Pēteris Kļava savā lekcijā teica, ka apēst Tu vari jebko, nu pilnīgi visu, bet kā Tu to dabūsi ārā? Pie šī es pieturos, un, kad zinu, cik smagi un ilgi es patiesībā skrēju, bet patērēju tik kādas 300 kalorijas, man tur daudz neko vairs sev nav jāiegalvo. Miegs - salds. Dienas režīms - labs. Un vai man kaut kas sāp? Vai es slimoju? Migrēna? Uzpūties vēders un smagas kājas? Ne! Es dzīvoju dzīvu dzīvi, es skrienu.