Vairāk...
5. maijs, 2024 pl. 10:14,
Nav komentāru
Es zinu, zinu - man vajadzētu rakstīt biežāk, skriet tālāk, gleznot vairāk, arī stipīties intensīvāk, gribu peldēt un ilgi, zīmēt ar ogli, gatavot maltītes vēl apzinātāk, un vēl taču adīt, lasīt tējas, siet pirtsslotas, un no zālītēm veidot kvēpelīšus, un es varētu te turpināt vēl un vēl. Man patīk tik daudz un tik ļoti. Es rodu tai visā mieru un satieku sevi. Un, ja Tu man reiz lūgtu pastāstīt par saviem hobijiem, es nevarētu beigt runāt, un mana jūsma Tevi, iespējams, nokaitinātu. Un nav jau galīgi tiesa, ka laiku jau var atrast visam - svarīgas ir tik prioritātes - un te es smaidu. Tā pat kā - atrodi darbu, kuru mīli, un Tev nekad vairs nebūs jāstrādā - un es atkal smaidu. Un ne, ne - es nemēģināšu Tev visu paskaidrot un pierādīt, un Tevi pārliecināt par šo, no sava skatu punkta. Mēs ik viens redzam tā, kā redzam, tā, kā esam - un tur nav patiesības vai nepatiesības, viss ir tā - kā esam mēs paši. Bet ar pašu "vairāk" es spēlējos, nu vismaz gribu tā domāt - es nepieturos pie izteiktas dienas rutīnas - ok, es ik rītu 30 min. veltu sev - tas ir fiziskām aktivitātēm, šobrīd joga vai skriešana, arī auksta duša, rimta matchas mallkošana + dienas plāns, darbs darbnīcā, pie datora, telefonā, mājās, tagad arī dārzā, jēdzīgas maltītes, laiks ar vīru, nedaudz bērniem, un kad šis viss izdarīts, ja paliek mirkļi - dalu tos gleznošanai, peldu, sagatavoju "overnight" brokastis, brienu pļavā un mežā. Un, iespējams, pavisam iespējams - tas ir par prioritātēm, bet, ja Tu man jautātu, kā to redzu es, es teiktu, ka dejoju ar laiku - viņš mani tur, un es viņu, mēs vēltām viens otram atbildīgu uzmanību, un griežam virpuļus, mētājam kājas, līgani kustinām gurnus, atmetam un sakļaujam galvas, reti arī valsējam, vēl retāk- pavisam mierīgi mīdamies dzīves mūzikas ritmos, jā, lielākoties, tā ir strauja ballīte, kurā mēs lieliski jūtam viens otru, es viņu - laiku, un viņš manu kaismi...Paldies Tev, ka esi šeit, ka ienāc, paskaties un palasi!
Sirsnīgā pateicībā,
Kristīne Š.